Foals — nākotnes leģendas, tagadnes zvaigznes
Foals ir grupa, kuras darbībai šogad apritēs 15 gadu, ko var uzskatīt par visai cienījamu vecumu. Viņi ir paspējuši izlaist 6 studijas albumus, spēlēt neskaitāmos festivālos un klubos, kā arī gūt vispasaules atzinību ar katru albumu, kuru ir radījuši. Pat caur dažādām iekšējām grupas izmaiņām un lielām pārmaiņām globālā līmenī, viņi turpina augt un tiekties pēc kā jauna. Pēc kaut kā muzikāli unikāla. Viņu šovi cilvēkus nespēj atstāt vienaldzīgus un ikvienam, kurš to ir apmeklējis, tas paliks atmiņā uz ilgiem laikiem. Tieši pateicoties koncertu aģentūras “8 Days A Week” darbības sākšanai Latvijā, šī gada 3. septembrī, koncertzāles Palladium telpās, būs iespēja saskarties ar to nekontrolējamo enerģiju, kas ir Foals!
Bet kas tad īsti ir Foals?
Grupas pirmsākumi ir meklējami Oksfordā, Lielbritānijā, 2005. gadā. To izveidoja Andrew Mears, taču pēc debijas singla izlaišanas, viņš nolēma grupu pamest un koncentrēties uz citu savu muzikālo projektu. Tā nu grupā palika Yannis Philippakis (vadošā balss un ģitāra), Jack Bevan (bungas un perkusijas), Jimmy Smith (ritma ģitāra), Edwin Congreave (taustiņi) un Walter Gervers (basģitāra).
Šādā sastāvā grupa spēlēja un radīja mūziku 13 gadus, līdz salīdzinoši nesen, 2018. gadā Walter Gervers paziņoja par savu promiešanu. Pēc tik ilgas spēlēšanas kopā, tas vienmēr ir riskanti, ja kāds no oriģinālajiem grupas biedriem nolemj to pamest, taču kā vēlāk minēja Philippakis, tad tas nevis lika viņiem padoties, bet gan sniedza iespēju izpausties citādāk — kļūt vēl radošākiem savā pieejā mūzikas radīšanai. Tas ietekmēja viņu iekšējo grupas kārtību un lika atrast jaunu versiju tam, kas viņi kā grupa ir un ko vēlas sasniegt.
Savas pastāvēšanas laikā, grupa ir radījusi sešus studijas albumus: “Antidotes” (2008), “Total Life Forever” (2010), “Holy Fire” (2013), “What Went Down” (2015) un “Everything Not Saved Will Be Lost — Part 1 & 2” (2019). Lai albumi tiktu radīti, grupa ir devusies ierakstīt dziesmas gan uz Ņujorku, ASV gan Gēteborgu, Zviedrijā, gan arī darījuši to lokāli — Lielbritānijā.
Darbs pie albumiem lielā mērā viņiem nav bijis viegls, jo vairākos gadījumos, viņi nav bijuši apmierināti ar producentu veikto, kā rezultātā, pēdējā brīdī pašiem ir nācies albumus miksēt, lai panāktu tieši tādu skanējumu, kādu bija iecerējuši. Tomēr citos gadījumos ierakstu procesi ir aizgājuši līdz tādam farsam, ka viņi ir meklējuši govju un aitu kaulus, lai ierakstot perkusijas tiktu panākti ritmi, kuri liek domāt par vudū. Tikai tāpēc, ka konkrētajā periodā šī reliģija ir viņus interesējusi.
https://www.youtube.com/watch?v=eYoINidnLRQ
Pirmā dziesma, ar kuru viņi guva vispasaules atpazīstamību, bija “Spanish Sahara” no albuma “Total Life Forever”. Tomēr, ja, klausoties konkrēto albumu, varētu rasties priekšstats par grupas skanējumu, tad ar nākošo tas pilnībā mainīsies. Ir ļoti grūti ielikt viņus konkrētā “kastītē”, jo savu skaņu grupa nav baidījusies mainīt un slīpēt, atkarībā no noskaņas konkrētajā dzīves posmā. Tieši šī iemesla dēļ, katrs no albumiem ir izpelnījies atzinību no mūzikas cienītājiem un katrā no albumiem ir kāds “dārgakmenis”, kurš ir raisījis rezonansi visā pasaulē.
https://www.youtube.com/watch?v=QRR_pvZcu-o
Albumi “Everything Not Saved Will Be Lost — Part 1 & 2”
Dziesmu ierakstīšanas procesa beigās grupa attapās pie 20 jaunām dziesmām, kuras pilnīgi visas viņi vēlējās laist pasaulē. Tikai visas kopā, tās varēja izstāstīt to stāstu, kuru grupa vēlējās cilvēkiem sniegt. Tā nu viņi nolēma uzņemties vissarežģītāko projektu savās karjerās un izlaist divus albumus, viena vietā.
Albumu stāsts ir par mūsdienu pasaules notikumiem, par klimata pārmaiņām un par iespējamām distopijām, uz kurām mēs tiecamies savu neizdarību dēļ. Grupa, kā kopums ir iesaistīti apvienībā “Music Declares Emergency”, kā arī, katrs grupas biedrs atsevišķi — klimata aktīvismā un sabiedrības izglītošanā par pārmaiņām. Kā Philippakis ir minējis, tad, sākot ierakstu procesu, viņš neuzskatīja, ka ir vairs vērts dziedāt par kādu neizdevušos mīlestību, vai citām, ikdienišķām, dzīves likstām. Mūsdienās ir svarīgāki notikumi, par kuriem runāt.
Šis stāsts, gluži kā pats albums, ir sadalīts divās daļās, kur pirmā stāsta par beigām, kuras tuvojas, un to, kā mēs paši esam sevi pievīluši. Savukārt otrā daļa iezīmē sekas, ar kurām mums būtu jāsaskaras distopisku katastrofu rezultātā. Arī muzikāli abas daļas ir atšķirīgas viena no otras. Ja parasti grupas, darot ko līdzīgu, visu spēku izliek pirmajā albumā, atstājot otro, kā kaut ko mierīgāku, tad šeit viņi centās darīt tieši pretējo. Pirmajā daļā uzsvars ir vairāk uz taustiņu instrumentiem un atmosfēras radīšanu, kamēr otrais albums izmanto izteiktākas ģitāras un rada spēcīgākas emocijas cilvēkā, kurš to klausās. It sevišķi tas ir jūtams dziesmās kā “The Runner” un vēl jo vairāk — “Black Bull”.
Konkrētie albumi arīdzan bija pirmie, kurus grupa beidzot nolēma arī paši producēt. Tas sniedza viņiem lielāku māksliniecisko brīvību dziesmu skanējumam un vispārējam albumu noskaņojumam. Kā par apstirpinājumu tam, ka tā ir bijusi pareiza izvēle, liecina viņu nominācija titulam “Best Group” iekš “Brit Awards 2020”.
https://www.youtube.com/watch?v=h8xZje1jbI0
Dzīvā pieredze
Šeit es atļaušos rakstīt no savas personīgās pieredzes:
Man bija tā iespēja 2019. gada jūnijā redzēt Foals šovu Hamburgā, pirmās albuma daļas tūres ietvaros. Gatavojoties koncertam, lasot par grupu un skatoties koncertu ierakstus es sapratu, ka tas nebūs gluži parasts koncerts. Arī no cilvēkiem biju dzirdējis, ka tā dzīvība, ar kuru viņi atrodas uz skatuves, un tas, cik daudz viņi sevi izliek katru reizi, ir kaut kas rets un neaizstājams. Protams, izklausās skaisti, taču centos uz koncertu doties ar iespējami zemākām ekspektācijām. Personīgi ļoti piesaista viņu mūzika, tāpēc kaut tikai tās dēļ vēlējos viņus redzēt.
Tomēr jau pirmajās koncerta minūtēs es sapratu, ka tas, ko cilvēki bija teikuši — bija taisnība. Ka tas, ko biju redzējis ierakstos, tā dzīvība — tā ir teju sataustāma. Teiktu, ka pateicoties tieši Yannis Philippakis attieksmei.
Atrodoties starp skatītājiem un vērojot visu grupu, vai izteiktāk to, kā spēlē un dzied Philippakis, ir jūtams, ka šajā koncertā, konkrētajā brīdī, viņš atstāj daļu sevis mums — auditorijai. Ir skaidri redzams, ka viņiem rūp tas, ko viņi dara.
Viņi bija spējīgi mani izvest cauri pieredzei, kur mierīgāko dziesmu laikā es aizdomājos par sev svarīgiem jautājumiem un izbaudīju to daili, kura bija konkrētā melodija. Savukārt aktīvāko dziesmu laikā — lēkāt līdzi mūzikai tā, it kā šis būtu kāds panku koncerts. Tas bija emocionāls karuselis, kurš noslēdzās ar moshpit pie “Two Steps, Twice”, kur auditorija bija tik sakāpināta, ka bija teju neiespējami neiesaistīties tajā skaistajā haosā, kurš norisinājās auditorijas vidū.
Ne velti Foals ir vairākkārt atzīta kā labākā Lielbritānijas grupa, tieši dzīvajā izpildījumā. Tas ir rezultāts tam, ko viņi paši vienmēr cenšas koncertā panākt — būt konkrētajā momentā gan pašiem, gan arī tajā ievilkt auditoriju. Radīt daļēju haosu uz skatuves.
Uzreiz pēc koncerta es nospriedu, ka, ja man dzīvē gadīsies iespēja vēlreiz redzēt/dzirdēt viņus dzīvajā izpildījumā, tad šo iespēju es nelaidīšu garām. Foals koncerts bija unikāls piedzīvojums, kādu tikai viņi ir spējīgi sniegt. Es vēlos vēlreiz redzēt kā Philippakis bezrūpīgi sērfo pār publiku ar savu ģitāru rokās. Es vēlos vēlreiz just to emociju sakāpinājumu. Taču vairāk pār visu, es vēlos vēlreiz dzirdēt to lielisko mūziku dzīvajā izpildījumā.
Ja šī grupa jau ir pazīstama, vai arī kaut kas, no mans teiktā aizķēra, tad šeit nav vērts domāt divreiz. Mēs tiksimies koncertzāles Palladium telpās 3. septembrī un kopīgi dosismies lieliskā, muzikālā piedzīvojumā!
Rakstu sagatavoja: Pauls Siliņš
