Par nevienlīdzību, pašizaugsmi, mīlestību — Michael Kiwanuka
Pateicoties festivālam Positivus, jau vienu reizi mums ir bijusi iespēja piedzīvot viņa koncertu Latvijā, tomēr kopš tā laika viņš ir paguvis ne tikai izdot vēl divus albumus, bet arī atrast sevi. Michael Kiwanuka ir mākslinieks, kurš savu piederību atrada mūzikā, kā rezultātā ir radījis skaņdarbus, ar kuriem asociēties spēj teju katrs klausītājs. Perfektāka atmosfēra viņa koncertam, kā Siguldas pilsdrupas, nav iedomājama, tāpēc, pateicoties koncertaģentūrai “8 Days A Week”, jau 10. jūnijā mums būs iespēja viņu dzirdēt tieši tur.
Kas ir Michael Kiwanuka?
Michael Kiwanuka ir dzimis Londonā, Liebritānijā, taču viņa vecāki ir no Ugandas. Pārcelšanās iemesls bija nepieciešamība bēgt no tā laika Amīna režīma, kas valdīja Ugandā.
Apzinoties to, ka tumšādaini jaunieši viegli var iekļūt bīstamos un nākotni graujošos sociālos apriņķos, viņa vecāki speciāli izvēlējās dzīvot rajonā (Muswell Hill), kurā bija krietni lielāks “balto” īpatsvars. Viņi sūtīja Kiwanuka labā skolā un centās nodrošināt to, lai viņam ir visas iespējas uz kvalitatīvu nākotni. Tomēr neskatoties uz to, šis dzīves posms viņā atstāja arī visai lielu nospiedumu. Tā bija gan nespēja atrast savu piederību — Lielbritānijā viņu uztvēra kā cilvēku no Ugandas, savukārt dodoties uz Ugandu, viņu uztvēra par kārtējo britu tūristu. Kā arī tas bija fakts, ka viņa vēlme spēlēt ģitāru pārsteidza apkārtējos cilvēkus, jo viņiem jau bija radušies konkrēti aizspriedumi par to, kādu mūziku tumšādainam jaunietim vajadzētu spēlēt.
Pirmo reizi ģitāru Kiwanuka ņēma rokās 12 gadu vecumā un tā bija tieši elektriskā ģitāra, ar kuru viņš sāka savu muzikālo karjeru. Viens no iemesliem ķerties pie ģitārspēles bija atklājums, ka arī Jimi Hendrix bija tumšādains mākslinieks.
Vēlāk gan viņš pārgāja vairāk uz akustiskās ģitāras spēlēšanu, kas arī ir izteiktāk jūtams viņa debijas albumā “Home Again”, kurš tika izdots 2012. gadā.
https://www.youtube.com/watch?v=kJ4s3G7hgR4
Tomēr līdz 20 gadu vecumam Kiwanuka nemaz nebija drošs par savu spēju dziedāt. Viņš bija apguvis ģitāras prasmi un, daļēji sociālā spiediena dēļ, piespēlēja dažādiem Lielbritānijas repa izpildītājiem, līdz saprata, ka tāda veida mūzikas radīšana nav priekš viņa.
Divu gadu laikā viņš sarakstīja vairākas dziesmas, ieguva pārliecību par savu balsi un 22 gadu vecumā pirmo reizi uzstājās jau kā solo mākslinieks.
Pēc vairākiem koncertiem viņu pamanīja “Communion Records” un tieši caur šo ierakstu kompāniju Kiwanuka, 2011. gadā izlaida savu debijas singlu “Tell Me A Tale”. Pēc tā izlaišanas tika izdoti arī vairāki EP, pēc kuriem viņš arī ieguva iespēju doties līdzi Adele 2011. gada tūrei kā iesildošais mākslinieks.
Tomēr pēc tūrēm, kuras sekoja “Home Again” albuma izlaišanai un vispārējai publikas atsaucībai pret albumu, Kiwanuka uz brīdi pazaudēja ticību sev un savām muzikālajām spējām. Tās bija gan ekspektācijas pēc tā, ka cilvēki šo albumu vairāk mīlēs, gan arī sevis paša šaustīšana par to, ka būtu varējis darīt labāk.
Ar sarakstītām tik daudz dziesmām, lai izlaistu jaunu albumu, Michael tomēr nejutās gatavs to izdot un 2014. gadā bija teju gatavs pilnībā pamest mūziķa karjeru. Tomēr nejauša sadarbība ar Danger Mouse, kurš uzņēmās producenta lomu, lika Kiwanuka dzirdēt savas dziesmas mazliet citā skanējumā, kas ne tikai atgrieza paša interesi, bet arīdzan ticību sev.
Ar savu otro albumu, “Love & Hate” kurš tika izdots 2016. gadā, viņš atguva visu to, ko bija pazaudējis. Vēl svarīgāk — viņš kļuva pašpārliecinātāks un labāk izprata kādu mūziku tieši viņš vēlas radīt. Salīdzinot pirmos albumus, izteikta atšķirība ir arī tajā, ka otrajā albumā tiek vairāk izmantota tieši elektriskā ģitāra. Kiwanuka vēlējās atgriezties pie savām saknēm un pie tās personas, kas viņš bija jaunības dienās. Tieši šis muzikālais patiesums un atklātība radīja krietni lielāku rezonansi tautās, kā rezultātā albums iekļuva Lielbritānijas albumu topa pirmajā pozīcijā.
Tomēr tas vēl bija tikai posms viņa pašizaugsmes ceļā.
https://www.youtube.com/watch?v=aMZ4QL0orw0
Albums “KIWANUKA”
Albums tika izlaists 2019. gada 1. novembrī. Sekojot “Love & Hate” iestrādnēm, šajā albumā Kiwanuka krietni lielāku uzsvaru liek tieši uz elektrisko ģitāru, kā arī, atļaujas vēl vairāk eksperimentēt ar dažādiem skanējumiem, no kādiem agrākās dienās viņam būtu bijis bail.
Kā pats ir atzinis, tad ar šī albuma radīšanu viņš bija atradis ticību savām spējām un pārliecību par to, ka izvēlētais mūzikas virziens ir pareizais. Vismaz viņam pašam, un ar to viņam pilnībā pietiek. Albuma pirmā dziesma “You Ain’t The Problem” tieši pieskaras agrākām dienām, kad, atrodoties studijā ar citiem māksliniekiem, vainu mūzikas netapšanā viņš atrada sevī pašā. Laikam ejot un kļūstot vecākam, Kiwanuka saprata, ka, kamēr viņš dara to, ko mīl, viņam nav nepieciešams cilvēkiem pielāgoties un vēl jo vairāk atvainoties, ja viņa radītais nav gluži tāds, kādu citi ir vēlējušies.
Tāpēc arī albuma nosaukums ir izvēlēts tieši šāds. Kiwanuka vēlējās gan to veltīt savām saknēm Ugandā, kā arī kaut kādā mērā iegriezt tiem cilvēkiem viņa jaunībā, kuri apšaubīja viņa vārdu kā kaut ko, ko mūziķis Lielbritānijā drīkst publiski izmantot. Ar nolūku, albuma nosaukums tika izvēlēts mazliet egocentriskāks, mazliet pārspīlētāks.
Arī šis albums tika radīts sadarbībā ar producentu Danger Mouse, kā arī hip-hopa producentu Inflo. Muzikāli tas ceļo cauri laikam, tomēr tajā pašā laikā ir moderns. Tam ir kāpumi, kuros izteiktākas ģitāras vai orķestra skaņas rada klausītājā enerģiju, kā arī mierīgākas daļās, kurās koris, vai klavieru pavadījums ļauj klausītājam atvilkt elpu.
Lai gan albuma dziesmas ir klausāmas atsevišķi, tas tomēr ir radīts ar domu, ka klausītājs to patērētu vienā piegājienā — no sākuma līdz beigām. Tas ir stāsts par nevienlīdzību, pašizaugsmi, mīlestību, apokalipsi un šaubām sevī. Tas ir stāsts, kuru noteikti ir vērts izbaudīt.
https://www.youtube.com/watch?v=fb_S4aWI6Og
Dzīvā pieredze
Ja gadījās būt pūlī, kurš vēroja viņa koncertu 2013. gada vasarā, tad noteikti ir jau kāda skaidrība par to, ko gan sagaidīt. Tomēr ir pagājuši 7 gadi, ir attīstījusies Kiwanuka mūzika, kā arī viņa skatuves tēls.
Mūzika, kuru viņš rada, ļoti liek sajust 70.-to gadu ietekmi, ko vēl vairāk pastiprina analogie instrumenti, kuri tiek izmantoti dzīvajā izpildījumā. Uz skatuves viņš kāpj kopā ar četru cilvēki grupu un diviem backvocal dziedātājiem, kuri tikai un vienīgi piedod vēl vairāk krāšņuma mūzikai, kuru Kiwanuka ir radījis.
Viņš ir spējīgs ne tikai izveidot lielisku saikni ar publiku caur starpdziesmu sarunām, bet arī ievilkt auditoriju sava veida transā kamēr tiek spēlētas tieši dziesmas. Tas ir muzikāli skaists piedzīvojums, kuram viņš auditoriju ved cauri un nevienā brīdī neļauj tai atgriezties realitātē līdz koncerta pašai izskaņai.
Ieteicams gan iepriekš tiešām iepazīties ar jaunāko albumu, jo potenciāli Kiwanuka dzīvajā izpildījumā varētu spēlēt ap 75% no koncerta, tieši jaunākās dziesmas. Tomēr to nevajadzētu uztvert kā kaut ko sliktu, jo jaunākais albums, ļoti iespējams, ir labākais ko viņš līdz šim ir radījis.
Ir patiešām grūti iztēloties kur, tieši Latvijas robežās, viņa koncerts varētu vēl labāk piestāvēt kā Siguldas pilsdrupās. Krāšņais fons papildinās skaistās dziesmas un es nešaubos, ka ikviens cilvēks dosies no koncerta projām ar patiesu piepildījuma sajūtu. Personīgi, man ir žēl, ka toreiz, 2013. gadā neaizgāju uz viņa koncertu. Šoreiz es šādu kļūdu negrasos pieļaut, tāpēc mēs noteikti tiksimies 10. jūnijā, Siguldas pilsdrupās!
Biļetes: bit.ly/SiguldaMKiwanuka
Rakstu sagatavoja: Pauls Siliņš
